Tautvaldība – Latvju Zelta laikmeta būtība

Daudzi runā un raksta par Latvijas simts gadiem – vai tas ir muļķības slavinājums, izlikšanās vai nezināšana?
Kas un kādi mēs esam, no kurienes nāk mūsu saknes?

 

 

Mēs esam Āriešu Rases Baltu tautu saimes Tauta, kura saucas latvji jeb latvieši. Āriešu jeb Balo cilvēku Rase ir ļoti sena, bet mūsu Baltu atzars izveidojās pirms apmēram 15 000 gadu. Kādreiz Āriešu Rase apdzīvoja visu Eirāzijas kontinentu un Āfrikas ziemeļu daļu. Mūsu senie senči dzīvojām no Atlantijas okeāna līdz Indijas un Klusam okeānam.

Mēs savu nosaukumu esam mantojuši no vienas mūsu sentautas – latiem jeb latgaļiem, kuri dzīvoja Latu Galā. Viņi savukārt to mantoja no vienas mūsu ciltsmātes Latas. Mūsu asinsradiniekiem Sindijā daudzām bramaņu sievietēm vēl šodien ir vārds Lata. Tas nenozīmē, kas esam nākuši no Sindijas, tas tikai liecina par kopīgiem senčiem.

Mūsu šodienas latvju tauta izveidojās saplūstot asinsradniecīgām tautām – kuršiem, zemjiem, sēļiem, latiem, vidiem, obriem, daļēji prūšiem, jatvingiem, galindiem. Visas Āriešu Rases Tautas ir bijušas Kultūras (Homo Sapiens sapiens) nevis Vultūras (Homo Reptilus) tautas.  

Kā jau pats mūsu Rases nosaukums liecina – mēs esam ārieši, kas tulkojumā no sanskrita nozīmē – Brīvie Cilvēki – Āriji, angļi tulko – Dižciltīgie Brīvnieki. Mums ģenētiski asinīs ir iekodēts – būt Brīviem, tāpat kā ģenētiski  esam tauta, kura spēj uztvert augsto vibrāciju plūsmu un “Smalkās pasaules” enerģētisko starojumu.  Āriešu Rases cilvēkiem piemīt tāds fenomens kā Sirdsapziņa. Mēs neesam ne vergi, ne bioroboti, ne Homo Reptilus, vai Homo Faber, vai Homo Ludis. Tūkstošiem gadu laikā mūsu  senčiem izkristalizējās sava dzīvesziņa (pasauluzskats), kura balstījās uz Trīs “vaļiem” jeb Izkārtām (svešvārdā – sistēmām):  “Dievestību, Tikumību un Paražām”. Tie noteica latvju dzīvesveidu.  

Pirmajā – Dievestības izkārtā: ietilpst Dievs – Dieva likumi – Dieva padomi – Dieva dotā Darma, Dabiskās jeb Dieva dotas tiesības uz Brīvi, Dzīvību, Veselību, Ģimeni, Laimību, Mājokli, Labklājību, saviem Darba augļiem.

Otrajā – Tikumības izkārtā: savietojas vienā veselumā 9 paštikumi, 9 ļaužtikumi un dievtikums jeb Dieva Godājums. To mēs saucam par – Tikumības Izkārtu (svešvārdā – Kodeksu ar 19 tikumiem).  Latvjiem nekad nebija Likumu, to vietā mums bija Tikumi.

Trešajā – Paražu izkārtā:  ietilpst mūsu tūkstošgadīgās Paražas un Tradīcijas. Mūsu paražas un tradīcijas ir  izkristalizējušās tūkstošiem gadu laikā. Atbilstoši tām mēs dzīvojām, līdz tikām okupēti. Mūsu paražas šodien daļēji atspoguļojas kā dažas driskas Satversmē un Civillikumā, bet senāk, protams, tādas Satversmes un Civillikuma mums nebija. Likumus atnesa okupanti un kolonizatori (šodien saukti – investori), lai mūs paverdzinātu, kontrolētu, vajātu, administrētu un nepārtraukti sodītu. Latvjiem senāk bija Atbildība, bet nebija Pienākumu, jo tie ir tikai vergiem un suņiem. Latvji dzīvoja Kultūras Cilvēku dzīvi – atbildīgi, pēc Intelekta un Tikumības, bet Vultūras cilvēki (Homo Reptilus) – viņi vienmēr ir dzīvojuši dzīvniecisko instinktu, beznosacījuma un nosacījuma refleksu un likumu dresūras vadīti.  

Mums tūkstošiem gadu vienmēr ir pastāvējusi Tautvaldība, kura balstījās patiesās vietējās pašvaldībās. Tauta pati, bez administrācijas un iestādēm, pati sevi pārvaldīja. Tautvaldības galvenie Atzinumi, jeb latīniski – Principi, noteica tautas pašpārvaldi – Tikumības, Vienprātības, Apaļā Galda, Vieduma un Gudrības, Nepieciešamības, Sūtniecības, Ģimeniskuma jeb Sadzīvošanas Lielģimenē (4 paaudzes vienā mājoklī), Sabiedriskā jeb Sociālā taisnīguma, Sadraudzes jeb kopas piekrišanas  princips. Tautvaldībā nav vēlēšanu un nav politisku partiju, pastāv pieminētais  Sūtniecības princips. Nekad mums, latvjiem, nav pastāvējusi nekāda veida hierarhiski centralizētā un decentralizētā administrācija, sociāl-parazītiskā plutokrātija – karaļi, ķēniņi, Cēzari jeb cari, firsti, grāfi, hercogi, baroni, baroneti vai vēlēti karaļi, kurus sauc par (P)Rezidentiem. Latvjiem bija tikai sava Tautas PAŠPĀRVALDE. Latvjiem nekad nav bijusi Obligātā (indoktrinācijas) Skološanas sistēma, bet tikai Pašizglītība, atbilstoši savam talantam un Darmai. Latvjiem bija Svētkalnu jeb Gaismas Piļu, dažkārt saukts – Burtnieku Piļu) tīkls, kuras šodienā sauc par Universitātēm. Tieši tāpat, latvjiem bija ļoti attīstīta Dziedniecība, Veselīgs dzīvesveids un Uztura kultūra, kura bija atbilstoša ģeogrāfiskai videi.  Visas Āriešu Rases Tautas ir bijušas Kultūras (Homo Sapiens sapiens) nevis Vultūras (Homo Reptilus) tautas. Līdz Vikingu, Līvu, Krustnešu un Mantnešu okupācijai mums nebija analfabētisma – bija 5 rakstību veidi, attīstīta telepātija un dzīvojām pēc Saules Laikrita jeb kalendāra. Veicot lauku un mežu darbus, protams, ievērojām arī Mēness ritu. Latvjiem bija savi “Laika Veči” un Zvaigžņu vērotāji, kuri precīzāk  kā šodien, prognozēja laika apstākļus, it sevišķi ilgtermiņā.  Mums bija Viss, lai Tauta dzīvotu laimīgi.    

Tautvaldības pamats bija un ir Ģimene, Ģimenes Sapulce un tās Lēmumi.                

Katrai Ģimenei bija sava Sēta – viensēta vai mājsēta ciemā. Sētas teritoriāli apvienojās Ciemsētās ar savu laukcentru, ciemsētas Pagastos, pagasti Novados jeb Pilsnovados (katrā bija Pils kā kultūras centrs un Svētkalns, kā Izglītības centrs). Novadi savukārt apvienojās Zemēs jeb senvalstīs, bet Zemes – Zemju Savienībās, vai moderni sakot  – Konfederācijās. Katrā līmenī bija sava Tautas Sapulce. Ģimenē bija Ģimenes Sapulce. Ģimene izvirzīja Ģimenes galvu uz Ciemsētas Sapulci, Ciemsētas Tautas Sapulce – sūtni uz Pagasta (ja tāds bija), vai uzreiz – uz Novada Tautas Sapulci, Novada Tautas Sapulce  – uz Zemes Tautas Sapulci. Visās Tautas Sapulcēs Vienošanās, Lēmumi un Aizliegumi tika pieņemti tikai un vienīgi pēc augstāk minētiem Principiem, izņēmumu nevarēja būt un nebija. Kā liecina Paražas, tad atkāpe no Vienprātības tika pieļauta – viens no simta, bet parasti tās varēja ievilkties kā ‘’sodien gadās Romas kulta pāvesta vēlēšanās.   

Senlatvija, kas, protams, ir nosacīts nosaukums, sastāvēja no Kurzemes, Zemgales, t.sk. Žemaitijas, Sēlijas, t.sk. Aukštaitijas, Vidu-zemes jeb Vidzemes, Malēnijas jeb Obru (Lielās Abrenes) zemes un Lielās Latigolas (Lielās Latgales).

Šodienas Latvija ir tikai mazs izgriezums no Senlatvijas, kurš mums ir atlicis. Mūsu, latvju svētākais uzdevums ir – ne vien to pasargāt, bet pārveidot – par atkal plaukstošu Brīvvalsti – Brīvzemi.


Komentēt