VĒRTĪBAS UN KARTUPEĻI

Mazā meitenīte klusi šņukstēja, ar netīru dūrīti beržot vaigus, pār kuriem lija asaras. Viņas pasaule bija sabrukusi. Palicis tik izmisums, neizturamas sāpes, neizpatne un netaisnības sajūta, kuru paspilgtināja dziļa, dziļa vilšanās. Pasaule bija apgāzusies un pilnībā

Viņa piedalījās ģimenes ikgadējā kartupeļu talkā, kuras bija sākušās kaut kad sen, kad viņas vēl nebija un droši vien turpināsies arī tad, kad viņas vairs nebūs. Tā vismaz viņa domāja.
 
Cik nu viņai bija tā pieredze, tika arī viņa spēja savos 6 gados kartupeļus groziņā lasīt. Garie svārki pinās ap kājām, kāpjot pāri zemes kukuržņiem, zābaciņi bija nedaudz par lielu viņas kājai. Pasaules sabrukums sākās pirms brīža, kad pienāca tēvs un izsita viņu no dziļām pārdomām ar savu jautājumu: "Kā sokas, meit?". Viņa automātiski atbildēja, ka labi. Taču viņa vēl nesaprata, ka abi runāja katrs par savu lietu. Tēvs gribēja uzzināt kā iet ar darbu, taču meita bija iegrimusi pārdomās par esības lietām. Šādas pārdomas viņā izraisīja ļoti patīkamas sajūtas, kad domas ritēja tā līdzeni, lēnu, saprotami un harmoniski. Kad viss likās skaidrs un jauks.
 
Pārdomu iemesls bija paliela melna vabolīte, kurai kāds bija nejauši uzkāpis un tai viens spārns bija nolauzts.Meitenīte bija paņēmusi to rokā un līdzjūtīgi aplūkoja. Viņa iedomājās, ka ir labā feja un var vabolītei to otro spārniņu pieaudzēt atpakaļ. Pat vienu mirkli pirms tēva atnākšanas šķita, ka spārns sāk ataugt. Viņa bija pilnībā iegrimusi procesā. Viņa pārdomāja vai vabolītei ir ģimene, varbūt bērni. Kas tagad ar tiem notiks, ja vaboļu mammai ir norauts spārns. Viņa šausmās aptvēra, ka mazie vabolēni var nomirt badā bez mammas. Meitenīte sāka kašņāt apkārt ap sevi zemē, cerībā atrast vabolītes bērnus un mammu nolikt tiem blakus. Viņa centās vēl izdomāt, ko varētu darīt lietas labā. Viņa visu to darīja ar lielu mīlestību, līzjūtību un ārkārtīgu maigumu. Visa viņas pasaule tobrīd bija melnā zeme un vabolītes liktenis. Viss pārējais bija kaut kur tālu prom, nesvarīgs. Viņa centās glābt, aizsargāt, rūpēties, izpauda mīlestību, līdzjūtību.
 
Tad nāca tēva jautājums. Meitenīte bija atbildējusi, ka sokas labi, taču saprata, ka vienai varētu būt grūti izdomāt kā labāk palīdzēt vabolītei. Tāpēc nolēma izstāstīt tētim par to. Viņa iesāka stāstīt, kā atrada vabolīti, ko izdomāja un ka nevar atrast viņas ģimeni.
Tēvs teica, ka nav vērts ņuņāties vienas sīkas vabolītes dēļ, ka ir jāstrādā, jo darbi dzen darbus. Un tēvs jau aizgāja tālāk...
 
Tajā brīdī meitenītes pasaule sabruka. Viņa nespēja noticēt, ka vabolītes ciešanas ir mazsvarīgākas par kartupeļiem...
 
 
Lai top!

Komentēt