Atkal jau par maskām

Mēs visi esam nomocījušies ar visiem šiem bezjēdzīgajiem ierobežojumiem – maskām, distancēšanos, mājsēdēm (stulbākais vārds, ko esmu dzirdējis) un citām muļķībām.

 

Vai mēs uzdodam sev jautājumu – kāpēc tas viss? Vīruss? Diezin vai. Jo izdzīvošanas rādītājs saslimstot ar to ir 99,…. %. Tad kas? Tad kāpēc? Un ko mēs katrs darām, lai šis viss izbeigtos? Uzliekam masku “tikai uz 5 minūtēm”? Pieciešam? Pasēžam mājās, jo “tas taču nav ilgi”? Bet cik ilgi tas tā turpināsies? Cik ilgi mūs vēl mocīs? Tieši tik ilgi, cik mēs to ļausim. Tas ir sen zināms no psiholoģijas, ka ir varmāka un ir upuris. Un upuris vienmēr aizstāv varmāku. Tas ir upura sindroms. Tad cik ilgi mēs būsim šajā upura lomā un mēģināsim saprast visas šīs muļķības? Cik ilgi mēs ļausim sevi spīdzināt? Cik ilgi mēs klausīsimies, ka vakcinācija ar eksperimentālām un nepārbaudītām vakcīnām ir mūsu vienīgais glābiņš? No kā mūs vēlas paglābt? No domāšanas. No saviem spriedumiem. No sapratnes par lietām. Jo bez tā nav iespējams realizēt globālu kontroli pār mums. Bez šīm sastāvdaļām nav iespējams mūs pakļaut. Tāds ir mērķis. Nevis pasaka par briesmīgo vīrusu, kuru neviens tā arī nav spējis pierādīt.
Te vācu projekts – izcils monologs 18 minūšu garumā. par visu šo un vēl.
Domājam. Mums jābūt vienotiem domās un rīcībā. Tad un tikai tad mēs varēsi būt paši. tad mēs varēsim noteikt paši savu nākotni. Un, protams arī savu tagadni. Un beidzot dzīvot pilnu krūti, nevis maskās, pastāvīgā skābekļa badā un bailēs no kaut kā nezināma un netaustāma.


Kopā mēs varam!!! /Dr.E.Mednis/

#AgenskalnaKlinika #GribuSportot #KopaMesVaram #DziveBezBailem


Komentēt